Kino Latvijā
Jau nepilnus sešus mēnešus pēc brāļu Limjēru leģendārā seansa Parīzes “Grand Cafe” pagrabiņā kino skatījās arī Latvijā. Pirmie te nofilmētie un saglabājušies kadri ataino autobraucienu no Rīgas uz Siguldu 1904. gadā. Jaunā izklaide strauji kļuva populāra – pirmajā filmu demonstrēšanai īpaši būvētajā ēkā 20. gadsimta sākumā bija vietas vairāk nekā tūkstoš skatītājiem.
Latvija proklamēja suverenitāti 1918. gada 18. novembrī. Pirmie gadi aizritēja smagās cīņās ar iebrucējiem un tautsaimniecības atjaunošanas darbos, taču interese par kino nemazinājās. 1930. gadā Latvijā bija vairāk nekā 80 kinoteātri. Tapa arī pirmās filmas. Ievērojamākās – režisora Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā uzņemtais “Lāčplēsis” un Viļa Lapenieka 1940. gada “Zvejnieka dēls”, kuru pirmajās trijās nedēļās noskatījās 140 000 skatītāju. Krievijā, Vācijā, Somijā un citās valstīs tolaik ar panākumiem strādāja Latvijā dzimušie Sergejs Eizenšteins, Teivo Tūlio, Eduards Tisē, Marija Leiko un citi.
Pēc padomju okupācijas filmu uzņemšana ievirzījās ideoloģiskās sliedēs. Viens būtisks komunisma celtniecības laiku ieguvums – Rīgas kinostudijas paviljoni, kuri kopš uzbūvēšanas 60. gadu sākumā vēl arvien ir starp lielākajiem Eiropas ziemeļos. Rīgas kinostudijā savulaik vidēji gadā tapa 15 filmu, te vienlaicīgi strādāja ap 1000 profesionāļiem. Tepat darbojās arī Rīgas dokumentālo filmu studija, kurā strādājuši tādi pasaulslaveni režisori kā Uldis Brauns, Ivars Seleckis, Hercs Franks, Juris Podnieks un citi.
Atgūstot neatkarību, kino nozare piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Veidojās neatkarīgas studijas, uzņemto filmu skaits strauji saruka. Īpaši smagi krīze skāra pilnmetrāžas spēlfilmu veidošanu. Tomēr šobrīd joma ir atguvusi otro elpu. Latvijas spēlfilmas, dokumentālās lentes un animācijas darbi arvien biežāk izpelnās atzinību visprestižākajos starptautiskajos festivālos, savukārt, Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” 2016. gadā bija pieteiktas vairāk nekā 70 filmas.
